Māksla-spogulis? Mākslas

Māksla-spogulis? Mākslas "virtuve" un "tirgus". Saruna ar marīnistu Valdi Ķikutu

„Māksla – spogulis, kurā parādās nevis dzīve, bet tā atspulgs, kas tajā veras.” (O.Vailds)

Valdis Ķikuts (dz.1954.g.) - Mākslinieku Savienības biedrs. Darbi tikuši izstādīti gan Latvijā, gan aiz valsts robežām – Hamburgā, Amsterdamā, Berlīnē, Lugāno. Darbi atrodas daudzās privātajās kolekcijās Vācijā, Zviedrijā, Francijā, Anglijā, Austrālijā, ASV, Izraēlā. Katru gadu mākslinieks sarīko personālizstādi, piedalās kopizstādēs, kā arī mākslinieku plenēros Liepājā. Valdis Ķikuts ir ieguvis Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra grādu tēlotājmākslā, izglītības zinātņu maģistra grādu Liepājas pedagoģijas akadēmijā, absolvējis Rīgas Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu, studējis Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā.

- Varbūt ievadam mazliet neparasti – sākt ar „skaudro dzīves realitāti”. Tavas domas par „mākslas tirgu”?

- Mākslas tirgus nav nekāds abstrakts tirgus. Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, tas ir tāds pats kā visi pārējie tirgi. Mūsu sabiedrības vidējais un augstākais slānis vienmēr pērk to, kas viņiem garšo un patīk. Mūsu valstī jau izsenis ir plaša informācija par mākslas norisēm. Un tomēr, ne vienmēr cilvēki ir informēti par lietām, kuras vēlētos pirkt. Lai cik ģeniāli darbi tiktu radīti jūras krastā, tie netiks pārdoti, ja nenāks talkā „Viņas Augstība – Reklāma” , kura veicina atpazīstamību un bieži nosaka, pat audzina gaumi. Vienalga, vai tā būtu jūra, ziedi, melodija vai dzeja – cilvēki skatās, klausās, saka: „O, jā, tagad mēs zinām, pazīstam, vēlamies iegādāties arī ko sev!” No praktiskā reālisma latvieši nekur tālu nav aizgājuši.

- Pieprasījums un piedāvājums? Arī mākslā? Cilvēki redz, dzird, vien to, ko vēlas? Varbūt mākslā tiek meklēts tieši savu izjūtu atspulgs? Piemēram, cilvēks jūtas nomākts, noskumis vai noraizējies un ierauga gleznu, kurā atainota jūra dinamiskā kompozīcijā. Šī glezna nedisonē ar viņa izjūtām, un viņš to izvēlas, nopērk....

- Jā, tā mēdz būt. Bet pēdējā laika ir manāma tendence – finansiālu iespēju trūkums, „maka tukšums”. Un, ja iespējas ir, izvēlas plaši reklamētu mākslinieku darbus. Trīs tendences – pērk to, kas patīk, to, ko kāds ieteicis, un pērk, pat īsti nezinot, kāpēc pērk – „miljonārs nopirka, lūk, tāpēc man arī vajag”. Piemēram, kāds izdomā uzgleznot tukšas 20 saplacinātas koka-kolas bundžas. Masu informācijas līdzekļi to noreklamē, pasniedz kā lielāko avangardu. Cena – vairāki tūkstoši. Un? Cilvēki pērk, kā traki....

- Kas būtu galvenais, izvērtējot mākslas darbu, tāpat arī dzeju, mūziku – izjust vai saprast?

- Abi divi. Ja mākslas darbu vērtē tikai no „plikām” izjūtām, ja tas ir tikai izjūtu spogulis, tad to varētu saukt par „piepacelta lidojuma” līmeni diemžēl. Jūra katru dienu, katru mirkli ir savādāka. Bet vai tikai tad ir vērts darināt gleznu, ja to spēj teorētiski izskaidrot, pamatot? Ja spēj izskaidrot kompozīcijas uzbūvi, īpatnības... Visniecīgākās kompozīcijas izmaiņas ienes darbā pavisam citu noskaņojumu. Eduards Kalniņš bez pašanalīzes nevarēja nevienu darbu uzgleznot. Lai mākslas tirgus vērtībās būtu vieglāk „ielauzties", jāpārzin mākslas stili, īpaši mūsdienu stilu īpatnības. Katrs laikmets dinamiski paplašina mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu iespējas. Visās mākslās, to veidos un paveidos, ir līdzīgi kompozīcijas uzbūves principi. Tikai katrai mākslai ir savi simboli. Īpaši dzeju, mēs bieži vien vēlamies saprast, domājam par vārdiem, vēl un vēlreiz pārlasām. Tātad, ja atgriežamies, kaut kas labs tur ir bijis. Jā, ar gleznām tāpat......Ne tikai izjust, bet arī domāt. Tad tam būs vislielākā jēga...Vienmēr esmu domājis, kā īsti strādājis Ojārs Vācietis. Daudzi viņa dzejoļi ir impresionistiski tēlaini, bet tajā pašā laikā, tik dziļa doma apakšā, īsts prāta trīsstūris, tik pamatīgi.

- No Tavām gleznām „strāvo” apbrīnojama enerģija. Tā īsti to saprast nespēju - vai tie būtu expresīvi dinamiskie, siltie toņi, vai kas cits....Kā Tu pats skaidrotu šo savu gleznu īpatnību?

- Brīdī, kad sāku gleznot, jau pārzinu gleznas psiholoģisko uzbūvi, tās būtību. Un tikai tad, kad ir šis pamats, atļaujos „ņemt” izjūtas. Gleznas tēls var būt gan ilgi „iznēsāts”, gan viena mirkļa tvērums. Darbu sāku vienmēr iekšēji ļoti pozitīvi noskaņots, neatkarīgi no laika un finansiāliem apstākļiem. Jebkura glezna man ir kā darbs pie psiholoģiskā portreta. Jebkuram kvadrātcentimetram uz darba virsmas ir jābūt organizētam vienas noteiktas domas virzībai, ievērojot kompozicionālās un tonālās virzības vajadzības. Bet vislielākais skaistums un spēks ir sajūtu acumirklis – „Notver un cērt virsū!” Marīnistu darbos – divas plaknes – jūra un debesis... Liekas vienkārši un nedaudz, tomēr, lai šīs plaknes „dzīvotu” un savstarpēji viena otru papildinātu - simts un viena lieta vajadzīga, lai ieliktu to enerģētiku iekšā. Gleznu „mālēšu” tikai tad, ja tās sižets man „uzsit asinis”, ja neuzsit, tad – „nemālēšu”. Nav dziļi un pamatīgi sevī jāurķējas, lai gleznā ieliktu to enerģētiku, ko beigās redzam. Enerģija un temperaments māksliniekā – vai nu ir, vai nav. Tas arī atspoguļojas gleznā. Nevēlos strādāt – strādāšanas dēļ. Tas viss ir sarežģīti. Marīnas žanrs ir viens no visgrūtākajiem žanriem glezniecībā. Tāpēc jau arī nav mums tik daudz to gleznotāju, kuri attēlo jūru.

- Skatos uz Tavām gleznām un domāju, kāpēc ir tā – viens liels akmens un viens mazs? Tā ir alegorija?

- Mēs jau katrs vēlamies būt – tas lielais akmens, tas ir tas mūsu „ego”, kas saka – jābūt lielam un svarīgam. Kad gleznoju mazo akmeni arvien domāju, kur to novietot - vai tā būtu manas dzīves otra puse, vai arī kāda cita mana realitāte. Visas izteiksmes iespējas jau vienmēr riņķo ap savu personību. Visi priekšmeti patiesībā ir alegorija. Mēs visi esam attīstības procesā, nebeidzami mācamies. Gadās arī, ka gleznotājs attēlo priekšmetu, daudz nedomādams, tas ir kā izteiksmes līdzeklis-eksperiments...Piemēram, milzīga koka sakne vai laivas konstrukcija un tās asā ēna. Tas simbolisms atnāk jau pēc tam, un atrod pats savu vietu.

- Jā, vai arī to vietu atrod cilvēks, kurš vēro gleznu. Sakne – tauta, akmens – spēks, tumša ēna – izmisums varbūt? Un atnāk vēl kāds, un atrod vēl piecas alegorijas. Mākslinieks pats brīnās – „Ko tik es tur neesmu sagleznojis?” (Smaida.) Tu tik daudz smaidi, esi priecīgs. Varbūt arī tāpēc Tavās gleznās tik daudz spēka, enerģijas? Kas ir Tavs spēka avots?

- Kad esmu viens, nelauzu galvu par citu cilvēku apsēstību, panākumu cēloņiem, pieņemu cilvēkus tādus, kādi tie ir, neesmu skaudīgs un greizsirdīgs. Es taču arī esmu daļa no pasaules! Un, ja esmu priecīgs, kādēļ gan man tas akmens būtu jāattēlo – liels, pelēks, garlaicīgs, draudīgs?

Esmu laimīgs, ka bieži varu būt pie jūras. Kad esmu Saulkrastos un Liepājā, katru vakaru 6 kilometrus nostaigāju gar jūru, neatkarībā no laika apstākļiem. Cilvēka mūžs ir tik īss mirklis, tāpēc marīnistam ir dota iespēja uzgleznot pavisam niecīgu daļu no varenās jūras mūžības.

Valdis Ķikuts. Domas. "Ja es būtu uz vientuļas salas un zinātu, ka tuvāko 30-50 gadu laikā nesatikšu nevienu cilvēku...Jā, tad gan laikam tas darbs tik raiti neveiktos. Ir jau pašam tā glezna ļoti vajadzīga, bet daudz vairāk tā vajadzīga cilvēkiem, kuri vienmēr vērtēs Tavas bildes. Cilvēkam katram ir sava - ģeniālā doma. ...”Dievišķais pieskāriens”? Jā, tāds ir – jo vairāk strādā, jo biežāk Mūza atnāk...."

Ar mākslinieku sarunājās
Jolanta Vikmane

Attēlu galerija: Māksla-spogulis? Mākslas "virtuve" un "tirgus". Saruna ar marīnistu Valdi Ķikutu

Es jau sekoju jūsu jaunumiem www.fb.com/BeautyHealthMag!