Cilvēka griba. Mīti un patiesība.

Cilvēka griba. Mīti un patiesība.

Cilvēka griba. Mīti un patiesība.
Psiholoģijas brīnumainās uzvaras.


Pirmajā brīdī viss liekas vienkārši. Ja uzaicina viesībās, katrs pats sev uzdod jautājumu: "Iešu vai neiešu?" Pēc tam tiek apsvērti visi "par" un "pret", lai izšķirtos par "jā" vai "nē". Šis lēmums ir gribas akts. Gribas lēmumu izraisa divi galvenie faktori:
- ārējie apstākļi,
- iekšējie apstākļi (garastāvoklis, nogurums vai možums, psihiskais stāvoklis, atkarībā no kura cilvēks raugās uz lietām, vajadzība izklaidēties, bailes no sabiedrības utt.). Gribas akts ir atkarīgs no mūsu tendencēm un tieksmēm, no garastāvokļa, kaislībām utt. Mēs, protams, "gribam". Bet aizvien ir kaut kas tāds, kas ietekmē mūsu vēlēšanos, nejautājot pēc mūsu ieskatiem. Un jau tas vien stipri varētu mazināt cilvēka augstprātību. Ik gribas aktā ir tik daudz motīvu, kuros paši sev neuzdrošināmies atzīties! Cik daudz tajā ir ir sacensības gara, vēlēšanās citus pārspēt vai pat tiem uzkundzēties! Cik daudzkārt gribas panākt savu taisnību, pierādīt sev pašam savu "spēku", pierādīt, ka spējam sevi savaldīt, ka mums ir stiprs raksturs utt.
Vai pastāv īsta un neīsta griba? Vai pastāv oriģināls un karikatūras?
Būt cilvēkam ar stipru gribu daudziem nozīmē savilkt dūres, sakost zobus, saraukt uzacis un mesties virsū šķēršļiem. Bet nav iedomājams nekas nepareizāks par šādu koncepciju. Gribasspēks tiek vērtēts pēc saukļiem, kas tiek atzīti par pareiziem.
- Gribēt? Tas nozīmē spēt pateikt "nē" par spīti visiem un visam.
- Ja es gribu, tad es gribu!
- Kas grib, tas spēj!
- Ja esmu kaut ko izlēmis, tad esmu izlēmis. Tad nekādi argumenti vairs negrozīs manu lēmumu!
- Griba? Tā ir šķēršļu pārvarēšana.
- Ir jāgrib no visas sirds...utt., utt. Taču visas šīs nostājas tikpat lielā mērā atgādina gribu, kā cinka plāksnes - zelta stieņus. Ikvienā gribas aktā pastāv apzinātā un neapzinātā sajaukums.
- Griba pastiprinās, ja to pastiprina apzināti argumenti. Tad cilvēks zin, ko grib un kāpēc. Šajā gadījumā nepieciešama sevis dziļa pazīšana.
- Griba mazinās, ja palielinās neapzināto motīvu spēks. Daudzi cilvēki spēj tādā veidā rādīt stipras gribas ārējās pazīmes....kaut arī gribas nav.

Racionālā griba. Cilvēka vērtība ir atkarīga no spējas paredzēt savas rīcības sekas. Viņš, piemēram, zin, ka alkohola pārmērīga lietošana agrāk vai vēlāk viņam (un citiem) sagādās ciešanas. To zinot, viņš var salīdzināt savu pašreizējo veselību ar nākamo slimību. Cilvēks, kas ir šī vārda cienīgs, spēj veidot savas darbības kopsavilkumu, to apsvērt un analizēt. Mūsu apzinātie spriedumi ir sajaukti ar tumšiem iekšējiem spēkiem (instinktiem, impulsiem, emocijām, temperamentu, vajadzībām utt.) Ja griba atkarīga no apzinātiem motīviem, tā ir pakļauta zināšanām, kādas mums ir pašiem par sevi, un ārējiem apstākļiem.

Morālā griba. Tā ir griba, kas mūs mudina uz labu. Ik cilvēks jūt, ka labāk ir sekot prātam nekā pakļauties instinktīvām tieksmēm. Taču, lai cik apzinīgs ir cilvēks, viņš saglabā savas tieksmes, instinktus utt. Tātad, ja cilvēks vēlētos, lai viņam ir tīri morāla griba, viņam vajadzētu būt...tikai garam.
Par autentisku tiek uzskatīta griba, kas vērsta uz labo un labāko. Prieku, baudas un izpriecu meklējumiem nav nekāda sakara ar gribu.

Spēka griba jeb varaskāre. Šis gribas veids lielākoties mudina uz uzkundzēšanos sev līdzīgajiem. Tā ir tieksme kļūt stiprākajam, neņemot vērā izmantojamos līdzekļus. Tātad šī spēka griba ir kaitīga. Tā ir anormāla. Tā pamatojas uz mazvērtības izjūtu un nespēju, vēlēšanos "panākt vairāk" nekā citi, būt vislielākajam, visstiprākajam utt. Pie šī tipa pieder neirotiskie audzinātāji, kas autoritāri uzkundzējas. Viņi uzspiež savu "gribu", būdami pārliecināti, ka rīkojas bērna labā. Sociāli tādas gribas piemērs ir hitleriskā Vācija.
Cita, bet cildenāka šādas gribas forma ir gadījumi, kad indivīds vēlas kļūt aizvien vērtīgāks un vērtīgāks, iegūt varu pār sevi, veikt labus darbus utt. Vai tā ir nevainojama griba? Noteikti ne! tā pamatojas uz egoismu. Šis cilvēks meklē savu labumu un, realizējot darbu, tiecas uz savu vērtību. Bet šī griba ir labāka, ja cilvēks ir pārliecināts, ka viņam jānodod citiem kāds vēstījums. Tad viņš zināmā mērā virzās uz citu labumu.
Spēka griba (sliktā!) ir ļoti izplatīta. Lielākā daļa cilvēku ir tās apmāti, it sevišķi mūsu sabiedrībā (konkurences gars, nepieciešamība pārspēt citus, uzkundzēties utt.). Bieži vien ir runa nevis par gribu, bet par neirozi, vājumu un nespēju.
Vai tad griba galu galā vispār pastāv? Pieņemsim, ka esam uz ielas. Satiekam vecu cilvēku, kas stumj smagi piekrautus ratiņus. To redzot, neviens normāls garāmgājējs nepaliks vienaldzīgs - tas būtu neiespējami. Ieraugot nelaimīgo sirmgalvi, iznirs daudzas jūtas.
Pirmās jūtas - līdzcietība. Skatītājs reaģē, sev sacīdams: "Nelaimīgais! Tādā vecumā! Un nav pat neviena lopiņa, kas viņam palīdzētu!"
Otrās jūtas: "Es gribētu viņam palīdzēt. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir mans pienākums; tāpēc, ka tas ir normāli; tāpēc, ka es iedomājos sevi viān vietā, utt., utt."
Trešās jūtas: biklums; bailes, ko sacīs citi cilvēki; bailes kļūt smieklīgam utt.
Rīcības varianti: 1) skatītājs saņemas, šķērso ielu, palīdz vecajam vīram. Viņš ir apmierināts un lepns. Viņš ir izdarīji labu darbu, "guvis uzvaru pār sevi".
2) skatītājs novēršas un morāli bēg. Viņš paliek uz vietas. Viņš ir neapmierināts, kaunas no sevis un savas "gļēvulības" (kas bieži vien ir tikai bailes, biklums vai muļķība...). Tā varētu secināt, ka pirmā persona ir ar stipru gribu, bet otrā - gļēva. Vai tiešām tā ir? Mēs redzam, ka abu rīcību izraisīja iekšēji stāvokļi (mazvērtības izjūta, biklums, dzīves uztvere, morālā apziņa, līdzcietība, solidaritāte utt.).
Būtībā šajā notikumā ne par kādu gribu nav runas. Te redzam veselu virkni sarežģītu refleksu, kas izriet cits no cita. Šie refleksi darbojas neatkarīgi no mums, tie darbojas mūsos pilnīgi bez mūsu ziņas. Kurš gūs pārsvaru? Gluži vienkārši - spēcīgākais reflekss. Tāpēc tas ir pilnīgs un galīgs gribas gribas noliegums tās parastajā izpratnē.
Bet var būt arī savādāks skatītājs, kas vēro sirmgalvi. Viņā nav nedz iekšējā konflikta, nedz vilcināšanās, nedz emocionāla impulsa, viņam nav vajadzīga nekāda piespiešanās, lai izlemtu rīcību. Tā viņā ir izlemta spontāni. Viņš to dara pilnīgi vienkārši un dabiski. Kļūst skaidrs, ka šis cilvēks ir garīgi vairāk līdzsvarots nekā divi iepriekš minētie. Vai viņam vajadzēja cīnīties ar savu gribu? Nē. Tāpēc, ka viņš neko neprātoja. Tad iznāk, ka viņš arī ir paklausījis refleksiem, kas tikai ir pilnīgāki nekā diviem iepriekšējiem.

Tātad, kas ir griba, ko gadu simtiem psihologi un filozofi ir pūlējušies definēt un nekad nav guvuši veiksmi? Vai tā tiešām pastāv, vai arī ilūzija tiek pieņemta par realitāti? Cilvēki, bez šaubām, saka: "Es gribu!" Bet vai mēs tā nesakām tikai tāpēc, lai iztulkotu par apzinātiem kļuvušus refleksus? Kāda šajā gadījumā ir mūsu loma? Būtu ar skaidru prātu jāiztirzā refleksi. Jāpasaka sev: "Es gribēju un izlēmu;kādi refleksi mani uz to mudināja? No kurienes un kāpēc tie nāk? Kāda ir mana neapzinātā iekšējā spēle, kas izraisa rīcību, ko es uzskatu par savas gribas izpausmi?"
Un mēs atkal nonāksim pie atziņas, cik nepieciešami ir pazīt pašiem sevi....

(Pjērs Dako "Psiholoģijas brīnumainās uzvaras")

Foto: Jolanta Vikmane

Es jau sekoju jūsu jaunumiem www.fb.com/BeautyHealthMag!